Meita bērnudārzu sāka apmeklēt 2 gadu vecumā. Pirmo laiku es viņu uz turieni vedu uz stundiņu, pēc tam uz divām stundām, tad uz pusi dienas, lai viņa pierastu.
Viss noritēja labi, meitai bērnudārzs ļoti iepatikās, viņa labprāt gāja uz turieni, un gan ar bērniem, gan ar audzinātāju atrada kopīgu valodu. Bet, kad es viņai gāju pakaļ, viņa sāka izrādīt kaprīzes. Un nevis tāpēc, ka gribēja palikt, bet tāpēc, ka bija nogurusi un gribēja gulēt.
LASI VĒL: 10 iemesli, kāpēc bērni visneciešamākie ir tieši trīs gadu vecumā!
Atstāt pagulēt pagaidām nevarēja (audzinātājas strādāja divatā vienā maiņā no 7 -13), tāpēc es steigšus skrēju no darba, lai ātrāk viņu noliktu gulēt. Dažreiz meita aizmiga jau pa ceļam un es viņu nesu uz rokām.
Un reiz sagadījās tā, ka no darba es nācu ar lielu, smagu maisiņu. Meitiņa, kā parasti, pa ceļam sagribēja gulēt, sāka niķoties un prasīties uz rokām. Es jau labprāt, bet nevaru. Cenšos pierunāt meitiņu aiziet līdz mājām ar kājām, pavisam nedaudz vēl palicis, ko iet.
Bet viņa sarīkoja histēriju, apgūlās ar muguru tieši netīrā peļķē un sāka kliegt. Nekas tāds agrāk vēl nebija bijis, jo es vienmēr varēju ar savu bērnu sarunāt, un sākumā es pat neapjēdzu, kā uz kaut ko tādu reaģēt. Pacentos piecelt – nesanāk. Spītējas, raud. Stāvu, nezinu, kā bērnu nomierināt, nekas nepalīdz. Jau biju gatava nomest to maisiņu un nest savu mazulīti līdz mājām uz rokām, vai arī apgulties blakus un arī uzrīkot histēriju.
Šķir nākošo lapu un izlasi, kas notika tālāk